Saules vējš

Saules vējš ir lādētu daļiņu (plazmas) plūsma, kas izdalās no Saules. Šīs plūsmas ātrums, blīvums un temperatūra pastāvīgi mainās. Vislielākās šo trīs parametru atšķirības rodas, kad Saules vējš izplūst no koronārā cauruma vai kā koronārās masas izvirdums. No koronārā cauruma izplūstošo plūsmu var redzēt kā vienmērīgu, ātru Saules vēja plūsmu, savukārt koronārās masas izvirdums vairāk atgādina milzīgu, ātri kustīgu Saules plazmas mākoni. Kad šīs Saules vēja struktūras nonāk pie Zemes, tās saskaras ar Zemes magnētisko lauku, kur Saules vēja daļiņas var iekļūt mūsu atmosfērā ap mūsu planētas magnētisko ziemeļu un dienvidu polu. Saules vēja daļiņas tur saduras ar mūsu atmosfēru veidojošajiem atomiem, piemēram, slāpekļa un skābekļa atomiem, kas savukārt dod tām enerģiju, kuru tās lēnām izdala kā gaismu.

Attēls: Mākslinieka skarījums uz Saules vēja, kas virzās no Saules un saskaras ar Zemes magnetosfēru. Šis attēls nav attēlots mērogā.

Saules vēja ātrums

Saules vēja ātrums ir svarīgs faktors. Lielāka ātruma daļiņas spēcīgāk iedarbojas uz Zemes magnetosfēru, un tām ir lielāka iespēja izraisīt ģeomagnētisko aktivitāti, jo tās saspiež magnetosfēru. Saules vēja ātrums pie Zemes parasti ir aptuveni 300 km/s, bet tas palielinās, kad ierodas koronārā cauruma ātrgaitas plūsma (CH HSS) vai koronālās masas izvirdums (CME). Koronārās masas izvirduma trieciena laikā Saules vēja ātrums var pēkšņi palielināties līdz 500 vai pat vairāk nekā 1000 km/s. Zemākajos vidējos platuma grādos ir vajadzīgs pienācīgs ātrums, un vēlamas vērtības, kas pārsniedz 700 km/s. Tomēr tas nav zelta likums, un spēcīga ģeomagnētiskā vētra var norisināties arī pie mazākiem ātrumiem, ja starpplanētu magnētiskā lauka vērtības ir labvēlīgas pastiprinātiem ģeomagnētiskiem apstākļiem. Datu diagrammās var uzskatāmi redzēt, kad ir ieradies koronārās masas izvirduma trieciens: Saules vēja ātrums dažkārt palielinās par vairākiem 100 km/s. Pēc tam paiet aptuveni 15 līdz 45 minūtes (atkarībā no Saules vēja ātruma trieciena brīdī), līdz trieciena vilnis šķērso Zemi un magnetometri sāk reaģēt.

Attēls: Koronālās masas izvirduma ierašanās 2013.gadā. Ātruma atšķirība ir acīmredzama.

Saules vēja blīvums

Šis parametrs parāda, cik blīvs ir Saules vējš. Jo vairāk daļiņu ir Saules vējā, jo vairāk daļiņu sadursies ar Zemes magnetosfēru un lielāka iespēja, ka parādīsies polārblāzma. Mūsu tīmekļa vietnē redzamajos grafikos izmantotajā skalā ir daļiņas uz kubikcentimetru jeb p/cm³. Vērtība virs 20 p/cm³ ir labs sākums spēcīgai ģeomagnētiskai vētrai, bet tā negarantē, ka mēs redzēsim polārblāzmu, jo arī Saules vēja ātrumam un starpplanētu magnētiskā lauka parametriem jābūt labvēlīgiem.

Saules vēja mērījumi

Reāllaika Saules vēja un starpplanētu magnētiskā lauka dati, kas atrodami šajā tīmekļa vietnē, ir iegūti no "DSCOVR" satelīta, kas atrodas orbītā ap Saules-Zemes 1 Lagranža punktu. Tas ir punkts kosmosā, kas vienmēr atrodas starp Sauli un Zemi, kur Saules un Zemes gravitācijas spēks vienādi iedarbojas uz satelītiem, kas nozīmē, ka tie var palikt stabilā orbītā ap šo punktu. Šis punkts ir ideāli piemērots tādām Saules misijām kā "DSCOVR", jo tas dod iespēju "DSCOVR" mērīt Saules vēja un starpplanētu magnētiskā lauka parametrus, pirms tas ierodas uz Zemes. Tas dod mums 15 līdz 60 minūšu brīdinājuma laiku (atkarībā no Saules vēja ātruma) par to, kādas Saules vēja struktūras ir ceļā uz Zemi.

Attēls: Satelīta atrašanās vieta Saules-Zemes L1 punktā.

Patiesībā Saules-Zemes L1 punktā atrodas vēl viens satelīts, kas mēra Saules vēja un starpplanētu magnētiskā lauka datus: "ACE" satelīts. Šis satelīts bija galvenais datu avots līdz 2016.gada jūlijam, kad pilnībā sāka darboties Dziļā kosmosa klimata novērošanas centra ("DSCOVR") misija. "ACE" satelīts joprojām vāc datus un tagad darbojas kā "DSCOVR" rezerves variants.

<< Doties uz iepriekšējo lapu